“Jaunās Hanzas Līnijas” – kā reģionālās integrācijas instruments

EDELĪNA KALNIŅA
sabiedriskās organizācijas “Jaunās Hanzas Līnijas” prezidente

          Pasaules politikā notiekošo globālo izmaiņu kontekstā, kā arī, ņemot vērā globalizācijas procesu aktualitātes pieaugumu Baltijas jūras reģionā, ir vērts savlaicīgi sākt domāt par praktiska labuma iegūšanu no Latvijas iestāšanās NATO un ES un veicināt to, lai Baltijas jūras reģions pārvērstos par vienu no dinamiskāk augošajiem pasaules reģioniem. 
          Lai ES paplašināšanās procesa rezultāts veicinātu harmoniskāku reģionālo sadarbību, nepieciešams, ievērojot visu ieinteresēto pušu savstarpējās intereses, pielikt zināmas pūles to problēmu likvidēšanā, kas traucē veiksmīgākai integrācijai. 
          Lai reģionālās celtniecības process Baltijas reģionā novestu gan pie daudzlīmeņu sakaru attīstības ekonomiskajā un politiskajā sfērā, gan pie stipru kontaktu nodibināšanas drošības jomā, lai Baltijas reģions kļūtu par sekmīgas starptautiskās sadarbības piemēru, nepieciešams aktivizēt valstisko un nevalstisko organizāciju darbību ar mērķi panākt Baltijas jūras pārvēršanu par NATO un ES “iekšējo telpu” - no vienas puses, un Krievijas - no otras. 
          Notikumu loģika parāda, ka tikai ar oficiālu vienošanos starptautiskajā sadarbībā un tikšanos augstākajā līmenī - nepietiks. Nepieciešama pilsoniskās sabiedrības spēcīga iniciatīva un atbalsts. Pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana – tā ir vislabākā garantija tam, ka politiķi un diplomāti tiešām izdarīs to, ko ir solījuši. Tāpat, tas ir arī vislabākais ideju un iniciatīvu avots.

          2003. gadā tika izveidota sabiedriskā organizācija “Jaunās Hanzas Līnijas”(“Линии Новой Ганзы”, “New Hansa Lines”), kura ar savu darbību veicinās efektīvu mijiedarbības mehānismu izveidošanu starp nevalstiskajām organizācijām, ar mērķi izveidot reģionālo savienību JAUNĀ HANZA, kurā varētu būt: Skandināvijas valstis (Norvēģija, Zviedrija, Somija un Dānija), Baltijas valstis (Latvija, Lietuva, Igaunija), daļa Polijas, Ziemeļvācija, Krievijas pierobežas apgabali, Sankt-Pēterburga, Novgoroda, Krievijas Ziemeļu ostas – Murmanska, Nikeļa, Kaļiņingradas apgabals, kā arī Baltkrievijas pierobežas rajoni. Tādas savienības mērķis būtu ekonomiskā un sociālā plānā vienota reģiona izveidošana ar ciešām saitēm starp esošajām robežām.

          Latvijas ģeopolitiskais stāvoklis starp diviem lietišķās aktivitātes centriem – Eiropu un Āziju – nosaka tai īpašu starpnieka lomu Eirāzijas sakaru nodrošināšanā. Pēc mentalitātes būdama rietumnieciska, pie tam arī labi saprazdama krievu mentalitāti, Latvija var un tai jākļūst par šādu starpnieku, lai nodrošinātu kontaktus starp Eiropu un Krieviju. Latvija šodien pieļautu kļūdu, ja attiecībā pret Krieviju aizvietotu ekonomiskās prioritātes ar politisku populismu, pieļautu nemotivētu politisko interešu dominēšanu pār ekonomiku. 
          Šodien notiekošo ekonomisko projektu diversifikācija no Austrumiem tikai uz Rietumiem neatbilst Latvijas ģeostratēģiskajam izvietojumam kā transporta mezglam, ar kuru tiek savienots Baltijas-Klusā okeāna transporta koridors, un perspektīvā, daļa Eirāzijas transporta maršruta, bet tā kā tieši reģionālā ekonomiskā integrācija šobrīd ir viena no nedaudzajām svarīgākajām tendencēm pasaules ekonomikas funkcionēšanā, tad akcents, ko šodien Latvija liek uz vienpusīgu integrāciju ar Rietumiem, ir pretrunā ne tikai ar visu pašas Eiropas Savienības attīstības loģiku, bet arī ar pasaules ekonomikas attīstības loģiku. Turklāt drīz Krievijas reģioniem, kas robežojas ar Eiropas Savienību, būs svarīgāka nozīme Eiropas Savienības politikā, tās ilgtermiņa interešu aspektā (iespēja piekļūt dabas resursiem; infrastruktūras attīstības iespēja; pretdarbība dažādiem draudiem, piemēram, ekoloģiskās katastrofas riskam). 
          Šodien Latvijai un Krievijai kopīgs ir tas, ka abas ir ieinteresētas kā Amerikas, tā arī Eiropas investīciju piesaistīšanā. Savukārt gan Amerikai, gan Eiropai ir vajadzīgs tirgus noiets. Tāpēc ekonomiskajām attiecībām starp Latviju un Krieviju, sekojot loģikai, jāattīstās rēķinoties ar izveidojušos ģeopolitisko situāciju, ņemot vērā notiekošos globalizācijas procesus, kas paredz pozitīvu komunikāciju jaunā ģeopolitiskā situācijā, bet ne vēsturiski izveidojušos, nereti visai rigīdu attiecību un sakaru kontekstā. 
          Jaunajos ekonomiskajos apstākļos, globalizācijas laikmetā, katrai tautai jāsaprot, ka nedrīkst rīkoties pēc vecajiem noteikumiem. Bez šaubām, katrai tautai raksturā ir kas tāds, ko nevar “salauzt” – tās ir nacionālās rakstura īpašības. Tomēr nepieciešams, ņemot vērā tautas nacionālās rakstura īpašības un valsts nacionālās intereses, izstrādāt jaunus mijiedarbības noteikumus. Jauns ģeopolitiskais redzējums vajadzīgs tādēļ, lai investori varētu saskatīt ilgtermiņa sadarbības perspektīvu ar Baltijas reģionu. 
          Ja Latvija pēc savas iestāšanās NATO un ES, runās ar Krieviju tikai Eiropas un Atlantijas organizāciju korporāciju valodā, vai tas nozīmēs, ka mūs absolūti neinteresēs divpusīgas attiecības? Ja tā, tad sanāks, ka gan Latvija, gan Krievija virzās uz Rietumiem, bet abas virzās paralēli, nekrustojoties, pie tam - vai nu pretdarbojoties vienai pret otru politiskā līmenī, vai nu skatoties vienai uz otru vienaldzīgi. Veidojas situācija, kad politika sāk darboties pret ekonomikas interesēm. Latvijas politiskais kurss nemainās, tajā pat laikā reālās ekonomiskās intereses prasa precīzus aprēķinus - ko Latvija iegūs no globalizācijas procesiem, kādas intereses un ar kādu instrumentu palīdzību varēs aizstāvēt.

          Šodien valstu robežas, piemēram, Rietumeiropā, pateicoties globalizācijas pretējai pusei - lokalizācijai, (kurai piemīt varas decentralizācija, reģionu patstāvības un teritoriālās pašapziņas celšanās) - kļūst arvien caurspīdīgākas. Tāpēc, aiz globalizācijas aspekta nedrīkst aizmirst par starpreģionālo sadarbību, tiecoties iekļūt starptautiskajās organizācijās, demonstrējot jauno politisko imidžu, nedrīkst aizmirst par to, ka tieši reģionālā sadarbība rada papildus potenciālu valsts ekonomikas attīstībai kopumā un dzīves līmeņa uzlabošanai katram atsevišķi.

          No Latvijas puses konstruktīva ārpolitikas uzvedības līnija varētu izpausties sekojoši: jāizmanto savs iestāšanās faktors Eiropas struktūrās kā iespēja sakaru veidošanai un nostiprināšanai starp Eiropu un Krieviju. Tāda rīcība parādītu ne tikai Latvijas politisko tālredzību, bet arī veicinātu Amerikas-Krievijas attiecību pozitīvas dinamikas attīstību un nostiprināšanu, kas, savukārt, novestu visas iepriekšminētās valstis pie efektīvas partnerattiecību politikas. Kas attiecas uz Eiropas savienību, tad Latvija šodien nepietiekoši novērtē ES vēlmi veidot partnerattiecības ar Krieviju, neņem vērā to, ka pēc Latvijas iestāšanās ES un NATO, kā arī drošības garantiju iegūšanas, ES tieksies ar lielāku uzmanību nekā līdz šim ieklausīties Krievijas pozīcijā.

“JAUNĀ HANZA” kā Latvijas attīstības ģeopolitiskais scenārijs

          Ņemot vērā savu vietu reģionā, vēsturisko mantojumu un ģeogrāfisko stāvokli, Latvijai ārpolitikas jautājumos šodien nav jāvadās no šī brīža izdevīguma, bet ir jātiek skaidrībā par stratēģiju. Objektīvi apstākļi norāda uz to, ka Latvijai, iespējams, “nāksies piedalīties” jaunā globālā attīstības scenārijā, kas noteikti būs saistīts ar Krieviju. Un to nosaka ne tikai tuvās kaimiņattiecības, bet arī tas, ka Krievija pat šodien daudzējādā ziņā ietekmē “nākotnes pasaules likteņus”, un, ja tā akceptē vienu vai otru attīstības scenāriju, tas var pagriezt pasaules politiku uz vienu vai otru pusi. 
          Ņemot vērā šo faktu, Latvijai būtu izdevīgāk, ja Krievija kļūtu par attīstītu Eiropas valsti, tā kā šādā notikumu attīstības variantā Latvija atrodas starp Maskavu un Berlīni, un tam ir ne tikai ģeogrāfisks un vēsturisks konteksts, bet arī simbolisks zemteksts, jo savā laikā Latvija ir bijusi integrēta gan Vācijas, gan arī Krievijas sastāvā. 
          Kāpēc Latvija šobrīd nevar izvēlēties vienkāršu attīstības scenāriju? Vismaz tāpēc, ka tā nav mononacionāla un monokonfesionāla valsts, kā, piemēram, Lietuva un Igaunija. Uz ziemeļiem no Igaunijas atrodas luterāņu valstis, Lietuva – katoļu valsts un diendvidos ap to arī ir katoļu valstis. Latvija, savukārt, vienlaicīgi ir gan luterāņu, gan katoļu, gan pareizticīgo, gan “vecticībnieku” valsts. Tas vien jau norāda, ka mēs nevaram izvēlēties “vienkāršu” attīstības scenāriju, jo mums jāņem vērā vēsturiski izveidojušies faktori.
           Nākamais moments, kas jāņem vērā, ir tas, ka Latvijā, tieši Rīgā, dzīvo apmēram 45% cilvēku, kas savā starpā sazinās krievu valodā. Jau tāpēc vien Rīga kā pilsēta nevar palikt tikai kā galvaspilsēta mazajai valstij “Latvijai”, Rīgai jākļūst par “Baltijas reģiona galvaspilsētu”. Varbūt tāpēc, ka Latvijas nozīmi saprot ļoti daudzi, “cīņa” par mūsu teritoriju ir daudz asāka? Runājot par politisko deklarāciju un koncepciju ārējo izpausmi, Latvija, zināmā mērā, ir dažādu ģeopolitisko koncepciju “cīņas lauks”.

          Diemžēl, dažādu iemeslu dēļ, Latvijai bieži ir nācies spēlēt pēc scenārijiem, kurus kādreiz rakstīja vienā vietā, šodien raksta citā… Un, ja Latvija pati nesāks rakstīt savu ģeopolitisko scenāriju, tad ļoti drīz kļūs neinteresanta kā Rietumeiropai, tā arī Amerikai. Tāpēc Latvijai vajadzētu stratēģiski izdevīgi izmantot savu nacionālo un konfesionālo daudzveidību. Ja mēs to izdarīsim, tad būsim Baltijas reģiona gan ekonomisks, gan finanšu un daudzejādā ziņā arī politisks centrs, ideāla vieta dažādu projektu realizēšanai.

          Šodien Krievijas jaunā loma pasaules un Eiropas politikā daudzos aspektos tiks noteikta vadoties no konkrētajiem mijiedarbības parametriem ar NATO un ES, sakarā ar to jau tuvākajā nākotnē Krievija sastapsies ar situāciju, kad visas kaimiņvalstis reģionā darbosies saskaņā ar vienotu ekonomisko un tiesisko normu sistēmu, kā arī ar vienotu vērtību sistēmu, bet tā tajā pat laikā vadīsies pēc saviem noteikumiem. Tāds stāvoklis uzsvērs tās “savdabību” un, attiecīgi, negatīvi atsauksies uz daudzu praktisku jautājumu risināšanu. 
          Tā kā Krievijas un NATO jauno attiecību formulas meklējumi notiek ļoti sarežģīti, nav izslēgta iespēja, ka ar laiku “divdesmitnieks” pārvērtīsies par mazietekmīgu diskusiju klubu, savukārt, “aukstā kara” uzskatu mantojums praktiskajā politikā novedīs pie tā, ka daļa Rietumu ārpolitiskās elites nerēķināsies ar Krievijas pozīciju, un, traktējot tās likmi uz sadarbību ar Rietumiem vienīgi kā apliecinājumu tās vājumam, piemēros attiecībā pret to divkāršus standartus. Tieši tāpēc, acīmredzot, sabiedriskais viedoklis un lielākā daļa Krievijas ārpolitikas speciālistu, NATO tuvošanās procesu Krievijas robežām uztver diezgan piesardzīgi, sakarā ar ko amortizācijas mehānismu meklējums ir svarīgs uzdevums kā Krievijai, tā arī Rietumu valstīm.

          Runājot par ES paplašināšanās kopumā un, tieši par Baltijas valstu iestāšanās šajā organizācijā, tad šāda paplašināsanās rada Krievijai virkni jūtamu problēmu. Visumā paplasināšanās process novedis pie tā, ka starp kaimiņvalstīm, kuras ir iestājušās un kuras nav iestājušas Eiropas savienībā, un pierobežu teritorijām, radīsies plaisas paplašināšanās risks sociāli-ekonomiskās attīstības līmenī. Kopīga stratēģija šī riska neitralizācijai pagaidām nav saskatāma. Turklāt, Eiropas Savienības paplašināšanās rada Krievijai problēmas, kas saistītas ar biznesa un Krievijas pilsoņu diskriminācijas iespējamību finanšu jomā (eksporta ierobežojumi stingrāku standartu dēļ un protekcionisma politika, ko ES realizē diezgan konsekventi).
          Nopietna problēma būs saistīta ar enerģētikas hartu, kas paredz, ka vienam elektroapgādes piegādātājam nevar būt vairāk par noteiktu daļu Eiropas Savienības tirgū. 
          Jaunu standartu un nolikumu ieviešana jaunajām Eiropas Savienības valstīm pastiprinās Krievijas politisko izolāciju. Brisele vairs nebūs neitrāla, bet būs spiesta nostāties ES dalībvalstu pusē. Īpaši saasinātas būs problēmas saistītas ar Kaļiņingradas apgabalu, kurš visvairāk izjutīs Baltijas valstu iestāšanās Eiropas Savienībā negatīvās sekas. Tas atsauksies gan uz vīzu politiku, gan uz vispārējo ekonomikas stāvokli, gan uz enerģijas piegādi apgabalā. Tā kā šobrīd Krievijas un Eiropas Savienības mērķi Kaļiņingradas jautājumā nesakrīt (Krievija ir ieinteresēta Kaļiņingradas apgabala straujākā sociāli-ekonomiskajā attīstībā, bet ES koncentrēs savu uzmanību, labākajā gadījumā, uz nelegālās migrācijas, kontrabandas, epidēmiju izplatīšanās problēmām, kuras varētu izrietēt no anklāva teritorijas, bet sliktākajā gadījumā – uz ekoloģiskiem projektiem), tāpēc runāt par kādiem konkrētiem soļiem visa “Kaļiņingradas jautājuma” kompleksa risināšanā – šodien ir bezjēdzīgi. Turklāt, kamēr nav noteikts Kaļiņingradas tiesiskais stāvoklis, tad tai, kā pilota reģiona attīstības koncepcijai, nav tālākas attīstības perspektīvas. Kas attiecas uz iemesliem, kāpēc Kaļiņingradas apgabals nevar tikt iekļauts Eiropas telpā, tad to ir ļoti daudz. Piemēram, nevienam nav noslēpums, ka Krievijas “saimniekošanas apstākļi” jūtami atšķiras no pārējās Eiropas Savienības valstīs pieņemtajiem, kas “nepievilcīgi” ietekmē starptautisko biznesu, un Krievija, savukārt, tiek pakļauta pamatotai kritikai par nespēju radīt partneriem pieņemamu ekonomisko infrastruktūru. Lai izmainītu situāciju, Krievijai vajadzētu sākt bezprecendentu Kaļiņingradas apgabala ekonomikas liberalizāciju, forsētu Eiropas standartu ieviešanu banku sfērā un uzņēmējdarbībā, veicināt investīciju klimata radīšanu, tā kā tieši Kaļiņingradas apgabals globalizācijas un lokalizācijas apstākļos var kļūt Krievijai par savdabīgu poligonu valsts pārvaldes jauno tehnoloģiju izstrādāšanā. 
          Krievijai šobrīd rodas “zināmas” grūtības, kas saistītas ar iespēju “iekļauties” globālajos integrācijas procesos gan Rietumos, gan Austrumos. Saprotams, ka paradigmas attīstības izvēle ir ļoti atbildīga. Pat ja Krievija ļoti vēlēsies, tuvākajā nākotnē tā tomēr nav integrējama Rietumu pamatstruktūrās (ES, NATO). Tajā pat laikā, Krievijai konfrontācija ar Rietumiem ir kontrproduktīva. Veidojas situācija, kad Krievija, sekojot iepriekšējām ģeostratēģiskās izvēles shēmām, tiek nolemta vai nu izolācijai, vai nu “demokrātiska autsaidera” stāvoklim. Turklāt, stratēģisks zaudējums “Kaļiņingradas jautājumā” neizbēgami mazinās Krievijas starptautisko autoritāti. Spēle, kas ir sākusies ap anklāvu – tas ir savdabīgs tests Krievijas ārējās politikas doktrīnai, pārbaude spējai veidot līdztiesīgas attiecības ar Rietumiem ne tikai tajos gadījumos, kad tiek runāts par “cīņu ar starptautisko terorismu”.

          21. gadsimts sāksies tikai tad, kad būs apzinātas esošās problēmas to kopumā, un veidosies struktūras, kas būs spējīgas tās atrisināt. 
          Jaunās Hanzas reģionālās telpas radīšanas koncepcija ir likumsakarīgs politiskā landšafta transformācijas rezultāts globalizācijas procesā, kas, savukārt, noved pie kardinālām izmaiņām starptautisko attiecību galvenajos sektoros. Taču, lai politiskā landšafta transformācija notiktu, nepieciešama Krievijas ekonomiskās likumdošanas pielāgošana Eiropas Savienības likumdošanai. Un neskatoties uz to, ka gan Eiropas Savienībā, gan Krievijā politiķi apzinās, ka Krievija, iespējams, viņu dzīves laikā nekad nekļūs par Eiropas Savienības locekli, tomēr sadarbības formām starp Krieviju un Eiropas Savienību jākļūst attīstītākām un civilizētākām. 
          Piedāvātā formula – Krievijas daļēja “ieiešana” JAUNAJĀ HANZĀ – apmierina abas puses, gan Krieviju, gan ES un ir optimāls perspektīvas sadarbības un partnerattiecību variants kā ekonomikas sfērā, tā arī citās sfērās. 
          Vēl viena priekšrocība Krievijas daļas pievienošanās JAUNAJAI HANZAI ir tā, ka tā nenovedīs pie Krievijas suverenitātes zaudēšanas iekšējās politikas, bruņošanās, valūtas politikas sfērā, jo JAUNĀ HANZA neparedz virsnacionālo orgānu vadības darbību un neparedz lēmumu pieņemšanu ar kvalificētu vairākumu. Lēmumi svarīgākajos jautājumos tiks pieņemti pamatojoties uz ekonomiskās mērķtiecības principiem.

          Sabiedriskās organizācijas “Jaunās Hanzas Līnijas” mērķis :

1. ar savu darbību veicināt reģionālās savienības JAUNĀ HANZA izveidošanu, kurā varētu būt: Skandināvijas valstis (Norvēģija, Zviedrija, Somija un Dānija), Baltijas valstis (Latvija, Lietuva, Igaunija), daļa Polijas, Ziemeļvācija, Krievijas pierobežas apgabali, Sankt-Pēterburga, Novgoroda, Krievijas Ziemeļu ostas – Murmanska, Nikeļa, Kaļiņingradas apgabals, kā arī Baltkrievijas pierobežas rajoni. Tādas savienības mērķis būtu ekonomiskā un sociālā plānā vienota reģiona izveidošana ar ciešām saitēm starp esošajām robežām;
2. tā kā uz Latvijas un Krievijas lietišķo aprindu nokārtotu bizneskontaktu fona krasi izceļas politiskās mijiedarbības infrastruktūras trūkums, viens no sabiedriskās organizācijas «Jaunās Hanzas Līnijas» uzdevumiem ir: kontaktu aktivizēšana starp saviem pilnvarotajiem pārstāvjiem un JAUNĀS HANZAS valstu sabiedriskajām organizācijām;
3. tā kā šajā laika posmā JAUNĀS HANZAS valstis ne vienmēr ir vienotas uztverot pasaulē notiekošās ģeopolitiskās izmaiņas, tad sabiedriskā organizācija «Jaunās Hanzas Līnijas» nodarbosies ar sabiedriski-izglītojošu darbību - semināru, konferenču, samitu organizēšanu, kas veicinās politisko mītu mantojuma pārvarēšanu un uzvedības stereotipu izmaiņas.

          Kad runā par pasaules ekonomiskās sistēmas globalizācijas jautājumiem, tad - nez kāpēc - priekšplānā tiek izvirzīta Eiropas Savienība, kā reģionālās ekonomiskās integrācijas «jaunais» pasaules līderis. Tajā pat laikā tiek aizmirsts vai apzināti netiek ņemts vērā tas fakts, ka pasaulē ļoti reti vai gandrīz nekad nenotiek procesi, kuriem nebūtu savu analogu. Šie analogi var būt vai nu «izšķirti» telpā un laikā, vai noritēt paralēli, vai saskanēt. 
          Kāpēc ES nav un nevar būt par visu ekonomisko attīstības problēmu panaceju, piemēram, Eirāzijas reģionā? Pirmkārt, tāpēc, ka tā nevar bezgalīgi paplašināties uz visām pasaules pusēm, tai skaitā uz Austrumiem un Dienvidiem, bet, otrkārt, tāpēc, ka šo valstu reģionu ekonomiskās nevienlīdzības dēļ paplašināšanās process aizņems parāk daudz laika. 
          Tieši tāpēc, izejot no pasaules ekonomikas attīstības vienota mehānisma aksiomas, Eirāzijas reģionā jārodas «savai ES», bet citā integrācijas līmenī, kas funkcionēs pēc tiem pašiem ekonomikas principiem, bet tajā pat laikā ievēros tieši Baltijas reģiona specifiku.
           Jebkurā gadījumā, jebkuros attīstības un mijiedarbības variantos, JAUNĀ HANZA kļūs par Baltijas reģiona valstu nacionālo ekonomiku dominējošo elementu un par vienu no galvenajiem to pozicionēšanas faktoriem pasaules ekonomikā. 
          Ejot pa vienotības ceļu, JAUNĀ HANZA, kā vienotas Eiropas daļa, kļūs par Eiropas politikas centru un par veselīgu un harmonisku pasaules globālās drošības un attīstības sistēmas prototipu. 
          Sakarā ar to, JAUNĀS HANZAS radīšanu var uzskatīt par dabisku Eiropas globalizācijas rezultātu, kas, kopā ar universālu normu un vērtību izplatīšanu ekonomikas, vadības, politikas un kultūras sfērā, veicinās kvalitatīvu jaunu starptautisku reģionu veidošanu, kur būtu iekļautas kā atsevišķas valstis, tā arī valstu daļas, kuras vienos ar robežvalstīm kopīgas intereses.

          JAUNĀ HANZA – tā ir dažādu un daudzveidīgu nacionālo, civilizēto, reliģisko, valstiski-politisko un citu elementu mijiedarbība globālajā sistēmā. 
          JAUNĀ HANZA – tas ir reģions ar salīdzinoši zemu politisko risku, un tāpēc tam ir priekšrocības investīciju jomā. 
          JAUNĀ HANZA – tā ir klasiska cilvēku, kapitāla un preču brīva kustība, bet robežas, noteikumi, vīzas, tarifi utt. rada pietiekami daudz problēmu. Vienotas ekonomiskās telpas attīstību vajadzētu sākt ar cilvēku pārvietošanās brīvību ap Baltijas jūru. 

JAUNĀS HANZAS dalībvalstu ekonomiskās un kultūras integrācijas perspektīvas

          JAUNĀS HANZAS nākotne saistīta ar globālas ekonomiskās, kultūras un etniskās integrācijas nepieciešamību reģiona ietvaros. Visi priekšnoteikumi tam ir - kopīga pagātne, valstu un tautu vēsturiskā tuvība, daudzus gadsimtus ilgas kultūras un ekonomiskās saites. Tāpēc veiksmīga reģiona attīstība būs atkarīga tieši no tā, cik veiksmīgi kaimiņvalstis varēs veidot savas attiecības par pamatu ņemot vienojošo kultūras līdzības un ekonomiskas intereses, bet nevis aizsardzības un politisko prioritāšu atšķirības.
          JAUNĀS HANZAS nākotnei jābalstās uz reģiona valstu politisko pozīciju un ekonomisko interešu tuvināšanos, uz reģiona valstu saskaņotu lēmumu stratēģiskas nozīmes, ekoloģisko līdzsvara, drošības, ekonomiskas attīstības jautājumos. 
          Mūsdienu Eiropas ģeopolitiskā karte precīzi nosaka Baltijas reģionam politisko, ekonomisko, kultūras interešu “krustojuma” svarīgo lomu, tilta lomu starp divām lielākajām ekonomiskajām un politiskajām telpām. Tāpēc, jo civilizētāk un tālredzīgāk ieinteresētās puses veidos savu ārpolitiku, jo pēctecīgāk sludinās pilsoniskās sabiedrības un starpetniskās konsonanses principus, jo ātrāk sāks dzīvot ģeopolitiski un ģeoekonomiski sakārtotākā telpā. Bet, lai politika no “dažādām” pusēm nekļūtu par tirdznieciski-ekonomiskas partnerības bremzējošo faktoru, jāaktivizē sabiedrisko organizāciju un privātkapitāla darbība dažos ģeostratēģiska rakstura jautājumos.
          Baltijas reģions izsenis pazīstams kā reģions, kas vienmēr ir pieradis būt par Eiropas ekonomiskās, kultūras un sabiedriskās dzīves centru, visu lielvalstu interešu sfēru centru, par reģionu, kur dažādu vēsturisku iemeslu dēļ vienmēr bijis raksturīgs multikulturālisms, uzskatu progresivitāte un etnolojalitāte. 
          Tā kā globalizācijas apstākļos iezīmējas jaunās pasaules mijiedarbības kontūras, tad, attiecīgi, veidosies arī multikulturāla vide globālajā līmenī. (Tas nozīmē, ka vairs nevar runāt tikai par brīvu tirdzniecību, tikai par brīvu kapitāla un pakalpojumu plūsmu). Tāpēc, lai veicinātu kultūras tuvināšanos un kultūras integrāciju reģiona ietvaros, nedrīkst aizmirst par visu ieinteresēto pušu jauno pasaules uzskatu izveidošanas nepieciešamību. 
          JAUNAJAI HANZAI jākļūst par konstruktīvas starpvalstu partnerattiecību simbolu, par telpu, kur ciena cits cita nacionālās intereses, kur priekšzīmīgi ievēro katra cilvēka tiesības un pilsonisko brīvību. Pie tam par daudzpusējas sadarbības efektivitātes galveno kritēriju jākļūst JAUNĀS HANZAS iedzīvotāju dzīves reālai uzlabošanai, to ekonomiskās un sociālās aizsargāšanas līmeņa paaugstināšanai, tīras jūras vides nodrošināšanai un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai.

          Tā kā JAUNĀ HANZA – tā ir efektīvu sakaru sistēma, kuras dalībnieki ir kā pašas valstis, tā arī atsevišķi valstu reģioni, privātā biznesa pārstāvji, politiskie un sabiedriskie darbinieki, nevalstiskās organizācijas – tad tāda daudzlīmeņu mijiedarbība tiešām veicinās stabilitātes nostiprināšanu Baltijas reģionā, radīs priekšnoteikumus dinamiskai ekonomiskajai sadarbībai. 
          Pamazām zudīs atšķirības starp iekšējo un ārējo politiku. Politiķi īpašu uzmanību sāks pievērst tām problēmām, kuras šodien kļūst par vispasaules problēmām: ekoloģijai, starptautiskajai noziedzībai, epidēmijām. Enerģētiskā, zinātniski-tehniskā, transporta politika sāks vēl vairāk pārvērsties no iekšējām problēmām par starptautiskajām. 
          Paaugstināsies to ārpolitikas aspektu nozīmība, kurus tradicionāli pieskaitīja pie “zemās diplomātijas” – tirdzniecība, tehnoloģijas, vienota nodokļu sistēma, pretēji “augstajai diplomātijai” – nacionālā drošība, militārās krīzes utt.. Attiecīgi mainīsies arī drošības politikas saturs. Palielināsies “vieglās drošības” loma, kas saistīta ar finansēm, nabadzību, etniskajiem konfliktiem.

ĢEOPOLITIKA un “JAUNĀS HANZAS” DROŠĪBA

          Reāli draudi, kas šodien sāk briest virs Eiropas valstīm, ir mafija, narkotikas, nelegālie imigranti. Tāpēc drošībai, kā Eiropā, tā arī JAUNĀS HANZAS valstu savienības reģionā, jābalstās uz Iekšlietu Ministriju, pierobežas un muitas dienestu mijiedarbību. Tieši tāpēc starpvaldību komisiju darbs un bilaterālās vienošanās starp muitām, robežsargiem un Iekšlietu Ministrijām – tie ir tie ceļi, kas ved gan uz kopīgas drošības sasniegšanu, gan uz pilsoņu drošības reālu nostiprināšanu. 
          Kas attiecas tieši uz Baltijas reģiona drošību, tad jo militāri-politisko interešu integrācijas pamatrajons, dabiski, ir Baltijas jūra, tad palielinās jautājuma aktualitāte par uzticības un kontroles mēru palielināšanu pār jūras spēku darbību. Šodien jūras spēki turpina palikt kā universāls un svarīgs ārējās politikas arguments, jo ir vienīgais elements, kas nav iekļauts militāro spēku samazināšanas procesā Eiropā. 
          Tāpat visai aktuāli ir jautājumi, kas skar ķīmisko ieroču apglabāšanu Baltijas jūrā. Pēc dažiem vērtējumiem, pēc Otrā pasaules kara tur ir palikušas divdesmit tūkstoši neiznīcinātu mīnu. 
          Kopumā, integrācijas globālo procesu analīze ļauj izdarīt secinājumu par to, ka jaunajā ģeopolitiskajā situācijā notiek paša Drošības jēdziena transformācija. Ņemot vērā to, ka viena no globalizācijas sekām šodien ir nevis valstu aktīva piedalīšanās starptautisko attiecību procesos, bet gan finansiāli-rūpniecisku struktūru, masu-mediju struktūru, etnisko diasporu u.tml., tad notiekošo globalizācijas faktu un globālo tirgu rašanos faktu var uzskatīt kā ekonomisko subjektu, nevis valstu darbības rezultātu. Turpmāk šī tendence novedīs pie tā, ka uz vispārējas ekonomikas globalizācijas fonā, valstīm piederēs pasīvā loma, aktīvā pāries pie globālajiem ekonomiskajiem subjektiem un globālajiem tirgiem, kuri pārņems virkni funkciju, kuras agrāk izpildīja valsts. T.i., ja definēt globalizāciju kā “biznesa interešu politisko noformējumu”, rodas izpratne par to, ka biznesam vajadzīga jauna politiskā platforma. Šī jaunā politiskā platforma var sevī ietvert sekojošo. Globalizācijas jēdziens ietver četru lietu – ideju, cilvēku, finanšu instrumentu un preču vērtību – transrobežu pārvietošanu. Ja idejas un finanšu instrumenti pārvietojas “vairāk vai mazāk vienkārši”, lai pārvietotos cilvēki un preces, ir nepieciešama noteiktas infrastruktūras izveidošana. Savukārt, veidojot noteiktu infrastruktūru, nepieciešams vispirms padomāt par šīs infrastruktūras drošības nodrošināšanu. Taču šodien, runājot par drošību, visbiežāk uzskata, ka šī tēma ir Aizsardzības Ministrijas prioritāte. Taču, globalizācijas laikmetā Drošības jēdziens ir daudz plašāks, jo notiek gan ekonomisko un politisko interešu saskarsme, gan diasporu un kultūru saskarsme. Tāpēc, globalizācijas apstākļos par visu Baltijas reģiona valstu prioritāti jākļūst respektējamam dialogam drošības jautājumos visā reģionā, dialogam, kas ietver visus tās nodrošinājuma variantus. Nedrīkst vest dialogu tikai militārās drošības jautājumos. Par noteicošu momentu jākļūst dialoga kompleksa raksturam. Katra Baltijas reģiona valsts varētu piedāvāt savus drošības nodrošināsanas variantus Baltijas jūras reģionā. Kas attiecas uz ES, tad Eiropas savienību uztrauc nevis metodes, bet gan rezultāti. Turklāt, kaut gan šodien Eiropas Savienību uztver, kā drošības “provaideru”, tā bieži vien tomēr nevar izstrādāt vienotu pozīciju. Tāpēc, lai turpmāk pretrunas starp Eiropas aizsardzības un Atlantijas solidaritātes piekritējiem būtiski nebremzētu identitātes tapšanu drošības jomā Baltijas jūras telpas reģionā, organizācija “Jaunās Hanzas Līnijas” veicinās jaunu reāliju sapratni drošības jautājumos, un ar šo mērķi iesaistīs lēmumu izstrādāšanas procesā JAUNĀS HANZAS drošības jomā gan ieinteresētās iedzīvotāju grupas, gan lobiskās organizācijas, gan zinātniski-pētnieciskos institūtus kā Baltijas, tā arī citu reģionu valstis. 
          Ņemot vērā vēsturiski izveidojušos ģeogrāfiskas piederības faktu pie Baltijas reģiona arī “Eirāzijas ievirzes” valstu, organizācija “Jaunās Hanzas Līnijas” uzskata par iespējamu veicināt mijiedarbības ceļu restrukturizāciju jaunajā iezīmētajā ģeopolitiskajā situācijā un noteikt iespējamā dialoga virzību drošības jomā starp ģeopolitiski nosacītām, pārstāvošām dažādu asu, pusēm.

JAUNĀ HANZA – kā Eiropas ekonomiskās telpas aktīvais spēks

          Eiropas Savienībai, lai Baltijas reģiona ekonomiskā telpa kļūtu par plašākas Eiropas ekonomiskās telpas daļu, pašai jāuzņemas svarīga loma nākamajā integrācijas stadijā. Svarīgi, lai JAUNĀ HANZA kļūtu integrēta Eiropas kopējā telpā nevis kā perifērija, bet pati kļūtu par aktīvu spēku, kura ietekmēs Rietumu un Austrumu tuvināšanos. Ņemot vērā visu Eiropas Savienības svarīgumu, Briselei nav jāpretendē uz monopolajiem lēmumiem Baltijas reģiona attīstības jautājumos. Lēmumi jāpieņem tikai kopīgi ar šī reģiona valstīm un šeit esošajām reģionālajām organizācijām. 
          Tā kā šodien no “Ziemeļu dimensijas” politikas nav jūtama īpaša atdeve (jo, no vienas puses, nav konkrētu projektu, neskaitot ekoloģiju un informācijas tehnoloģijas, no otras puses, nav starpreģionālu, starpresoru interešu koordinācijas, tas ir - nav “Centra”, kas varētu veicināt tādu koordināciju), tāpēc, runājot par sadarbības projektu finansēšanu, radot tādu centru, būtu mērķtiecīgi apvienot dažādu programmu līdzekļus JAUNĀS HANZAS transrobežu lielajiem projektiem. 
          Vēlams, lai “Jaunās Hanzas Līnijas” programmas tiktu finansētas no ES struktūrfondiem, no Eiropas Investīcijas bankas. 
          Nepieciešams, lai vairāk tiktu ņemts vērā arī reģionālais aspekts palīdzības programmās uz divpusēja pamata starp JAUNĀS HANZAS valstīm. 
          Lielu interesi par JAUNO HANZU, sava ģeogrāfiskā tuvuma dēļ, jāizrāda Baltkrievijai. 
          Kas attiecas uz Latviju, tad, ņemot vērā pasaulē notiekošos globalizācijas procesus, šodien var runāt par tās ārējās politikas nepietiekamu efektivitāti, kas neatbilst laika garam, tai skaitā ES, ASV un Krievijas stratēģiskajām interesēm. Politiskajai elitei grūti atrast savu nišu jaunajā ģeopolitiskajā situācijā, kas ir izveidojusies, tāpēc tā izrādās nespējīga uzņemties “tilta” lomu, starpnieka lomu, kas veicinās konstruktīvu mijiedarbības izveidošanu starp Eiropu un Eirāziju. 
          Vēl vairāk, politiskie spēki, kas atrodas pie varas Latvijā gan pozīcijā, gan opozīcijā, rigidās domāšanas dēļ nereti provocē gan ASV, gan Krieviju uz virkni darbību, kas neatbilst iepriekšminēto valstu stratēģiskajiem mērķiem un uzdevumiem. Tas notiek daļēji tādēļ, ka Latvijas politiķiem trūkst motivācijas, lai uzlabotu politisko klimatu attiecībās ar Krieviju, sakarā ar ko tiek bremzēts šo attiecību ekonomiskais zemteksts, kas, savukārt, neveicina ģeopolitiskā aspekta stabilizēšanu, kurā ir ieinteresēta gan ASV, gan ES.

          Sabiedriskās organizācijas “Jaunās Hanzas Līnijas” loma ir: motivācijas radīšana plašiem iedzīvotāju slāņiem, masu mēdijiem, politiskām un sabiedriskām organizācijām, ar mērķi normalizēt starpnacionālās un starpkulturālās attiecības, mazināt šodienas politiskās elites radīto sasprindzinājumu valstī, normalizēt attiecības starp Rietumiem un Austrumiem.

ĢEOPOLITISKAIS SKATĪJUMS uz JAUNĀS HANZAS valstu NĀKOTNI

          Tādā teritoriāli kompaktā ģeogrāfiskā reģionā kā Baltijas, katrai tautai un katram valstiskam veidojumam vēsturiski paredzēta sava loma, kuras “izpildīšana” sola maksimālu ekonomisku lietderīgumu un labumu kā atsevišķai valstij, tā arī reģionam kopumā. 
          Šodien ideja par stratēģisku patstāvību, neatkarību vai nu no ārzemju ostām, vai no cauruļvadiem, tas nav nekas cits, kā populistisks, pseidopatriotisks paziņojums, kura pamatā ir mīts par vienas atsevišķas valsts ekonomisku neatkarību. Par kādu neatkarību var runāt šodien, starptautisko finanšu resursu, ekonomiskās integrācijas tendenču apvienošanās laikmetā? 
          Laiks pārtraukt spekulēt ar pretrunām, kuru īstenībā nav, laiks spert reālus soļus, kuri novedīs pie Jaunas harmoniskas savienības radīšanas. 
          Jaunās Hanzas valstu ceļiem jāatdzimst, jākrustojas un jākļūst redzamiem.

          Jārodas JAUNĀM LĪNIJĀM, JAUNĀS HANZAS Līnijām.